Skolēnu vakars operā —  ar lakstīgalu, ēnām marionetēm un milzīgu baseinu. 

 

Nesen vairāki Toronto Latviešu biedrības Sestdienas skolas skolēni piedzīvoja notikumu, kas kļuvis par vienu no skolas jaukākajām tradīcijām — viņi pavadīja patīkamu un visai interesantu vakaru operas izrādē.  Par šādu iespēju jāpateicas Latvijas Nacionālās operas fondam, kas kārtējo gadu biļetes izmaksāja septītās un astotās klases skolēniem un vairākiem pieaugušajiem, kas kalpoja par pavadoņiem.  

Ja skolēni bija iedomājušies stīvu vai vecmodīgu izrādi, viņus sagaidīja brīnišķīgs pārsteigums — Igora Stravinska “Lakstīgala un citas īsas fabulas”.  Mūzika, jādomā, neatbilda skolēnu priekšstatiem par operu, un izrādi neveidoja vienots sižets.  Vēl viens negaidīts elements bija milzīgs baseins (tilpums 65 000 litru, dziļums 1 metrs) orķestra bedres vietā, kas izrādē figurēja tikai izrādes otrajā daļā.  Taču baseina stāvēšana dīkā tik ilgi rosīja gaidas un ziņkāri. 

Programmas pirmā puse sastāvēja no deviņām savrupām epizodēm, kas daļēji smeltas no krievu folkloras, bet otrā puse — no Hansa Kristiana Andersena pasakas par lakstīgalu, kura dziesma apbur un vēlāk no nāves izglābj Ķīnas imperatoru.  Librets bija krievu valodā, taču notikumiem varēja skaidri sekot, ne tikai lasot parastos virs skatuves raidītos subtitrus, bet programmas pirmajā daļā arī skatoties uz “ēnu mākslinieku” radītājiem tēliem, kas zem subtitriem atveidoja gan cilvēkus, gan dzīvniekus, par kuriem tika dziedāts.  Parasti ēnas veidoja vairāki cilvēki kopā, dažādi izliecot un kustinot rokas, galvas, kājas un citas ķermeņa daļas, bet reizēm pilna auguma ēnas meta akrobāti, kas aiz ekrāna dejoja, kūleņoja un citādi radīja sižetam atbilstošas figūras.  Ēnas nemitīgi kustējās, un patiesas apbrīnas vērta bija “ēnu mākslinieku” precīzi saskaņotā sadarbība.  Brīžiem, jādomā, skatītāji nezināja, vai raudzīties uz dziedātājiem, lasīt subtitrus, vērot ēnas, vai aizvērt acis un iegremdēties dziedātāju balsīs un orķestra spēlē. 

Lai gan programmas otrajā pusē nepiedalījās ēnu mākslinieki vai akrobāti, nu izbrīnu sagādāja baseina iesaistīšana.  Tas kalpoja par ezeru, pa kuru peldēja miniatūras laivas.  Vislielākais brīnums bija, ka paši dziedātāji stāvēja līdz jostasvietai ūdenī un ne tikai dziedāja, bet arī kustināja laivas un marionetes.  Šad tad lakstīgala, likās, patiešām lidinājās pār ezeru un pa visu skatuves telpu. 

Taujāti, kas vislabāk izrādē paticis, vairāki skolēni pieminēja ēnu tēlus un baseinu.  Ūdenstilpe arī guva ievērību, skolēniem stāstot par to, kas viņus visvairāk izbrīnījis, lai gan arī marionetes šai ziņā tika izceltas.  Tā kā Latvijas Nacionālās operas fonds šiem skolēniem pagājušajā gadā bija izmaksājis “Tosku”, nu jauniešiem bija iespēja jau divas operas salīdzināt.  Vienai skolniecei labāk patikušas pērnās skatuves dekorācijas, bet citai —  šīgada “Lakstīgalas” dažādie sižeti. 

Katrā ziņā operas fonda dāsnais dāvinājums septītās un astotās klases skolēniem ne tikai sagādāja jauku un pārsteigumiem bagātu vakaru, tas paplašināja viņu redzesloku mākslas jomā.  Šāda pieredze var nest ļoti saldus augļus ne tikai pašiem bērniem, bet arī latviešu sabiedrībai.  Taču nekad nevar zināt, kuri iespaidi ievadīs bērna gaitas mākslinieciskā gultnē.  Tādēļ par atbalstu un par sadarbību bērnu audzināšanā skolas saime Latvijas Nacionālās operas fondam ļoti pateicas.  

Vakars opera

.